Welcome to Germany!

Standarta

Ir sestdiena, 1. oktobra rīts, ārā ir netipiski karsts oktobrim. Es sēžu autobusā, pulkstenis rāda 11.00 un jau pavisam drīz man ir jābūt klāt. Mans galamērķis ir  Drēzdene. Drēzdene  ir pilsēta Vācijas austrumos pie Elbas upes, Saksijas federālās zemes galvaspilsēta.  Otrā pasaules kara laikā pilsēta tika nopostīta gaisa uzlidojumos, un pēc 1945. gada tā ir praktiski uzcelta no jauna. Drēzdene ir slavena ar baroka arhitektūru, Zempera Operas namu, Meisenes porcelānu un Drēzdenes abas daļas savieno tilts, kuru dēvē par “Blaues Wunder”, kas, kā vēlāk uzzinu, ir 19.gs. inženierbūves meistardarbs. Ar to arī aprobežojas manas zināšanas par pilsētu, kuru man nākamos vismaz divus gadus būs jāsauc par otrajām mājām.

Autobuss piestāj Centrālajā stacijā, kas kā esmu ar drauga Googlemaps palīdzību noskaidrojusi netālu no vietas, kur man jānokļūst, lai varētu parastīt īres līgumu un iemaksāt drošības naudu, bet par visu pēc kārtas.

Es ceļā esmu pavadījusi visu nakti no Varšavas uz Drēzdeni. Kāpēc no Varšavas, bet ne no Rīgas? Tas atkal jau ir cits stāsts, kuru iespējams sīkāk pastāstīšu citu reizi. Lai nu kā visu nakti nevarēdama aizmigt, es biju diezgan nogurusi, bet man priekšā bija vēl gara diena.

Es izrāpjos no autobusa un pārskatu savas mantiņas: mugursoma -check, datorsoma-check, maisiņš ar visādām grabažām, kura man nav vajadzīgas -check, viens liels koferis -check, otrs vēl lielāks koferis -check. Nākamais pieturas punkts Studentenwerk, es pat īsti nezinu, vai Latvijā ir analoga institūcija, katrā ziņā Studentenwerk pārziņa ir kopmītnes, universitātes ēdnīcas jeb menzas, kā tās sauc vāciski un vēl daudz kas cits. Tā nu es nokārusies kā ēzelis dodos uz Studentenwerk, lai satiktos ar Frau Freitag un noslēgtu īres līgumu.

Nonākot pie Studentenwerk biroja, kas ir milzīgs, es redzu, ka ārā ir diezgan gara rinda. Es nostājos rindas galā un pajautāju, vai šeit jāstāv, lai noslēgtu līgumu, meitene man priekšā pasmaida un pamāj ar galvu. Abus savus koferus es atstāju turpat zālītē pie Studentenwerk biroja, jo vilkt tos abus sev līdzi rindā būtu neprāts. Aiz manis nostājas puisis, ar kuru ari pēc 3 min kopīgas stāvēšanas iepazīstos, jāsaka uzreiz, ka tā bija pirmā un pedējā diena, kad es viņu redzēju, lai gan viņš bija ļoti draudzīgs un mēs apmainījāmies telefona numuriem. Tā nu mēs abi stāvējām…rinda strauji virzījās uz priekšu. Mēs iekļuvām ēkā, kur mūs sagaidīja Tutori(tā saucamie studenti, kuri palīdz studentiem), lielā dokumentu kaudzē tie atrada manu “failu”, iespieda man to rokā un nosūtīja uz kabinetu. Tālāk viss, kā jau Vācijā pieņemts, notika pēc plāna. Līgums tika parakstīts, drošības nauda 300 eiro apmērā tika iemaksāta un es varēju doties uz savu nākamo dzīves vietu, kur man jāsatiek Hausmaisters jeb kopmītnes pārvaldnieks, kurš man izsniegs dzīvokļa atslēgu, kas kā vēlāk izrādījās ir čips ar, kuru es varu atvērt visas durvis.

Tā kā es gribēju ietaupīt naudu, jā, jau pirmajā dienā, tad nolēmu mērot ceļu līdz kopmītnei ar kājām, ka normālā gadījumā aizņemtu 15 min, bet man tas izvērtās moku pilnā gājienā. Pirmkārt, es biju nogurusi, man pleci sāpēja no mugursomas un datorsomas, piedevām man pie katras rokas bija pa smagam koferim un kā kronis tam visam ceļš visu laiku veda augšup un ietves nebija asfaltētas, lai gan ielu klāja perfekts asfalts, kā vēlāk izrādījās cilvēki, šeit labprāt skrien un kā mēs zinām pa zemi skriet ir vieglāk nekā pa asfaltu, tāpēc arī atstāts neasfaltēts.

Tā nu pēc ilgā ceļa kāpās, es ieraudzīju piecas aplī izvietotas augstceltnes ar sesto pa vidu, tas ir viens no kopmītņu kompleksiem Drēzdenē. Pirmais iespaids bija labs: ēkas jaunas, mūsdienīgas, ārā stāvvieta automašīnām, riteņu novietnes, zaļā zona, viss tīrs un kārtīgs. Ejot pa bruģēto ceļu, man pretī nāk meitene un smaidot jautā, vai nevajag palīdzēt, kā izrādās viņa pati nupat ievākusies un piedevām vēl tajā pašā ēkā, kurā es. Tā ir veiksmīga sagadīšanās. Sauksim šo meiteni par Annie.  Ar viņas palīdzību atrodam Hausmaisteru un viņš man izsniedz manu čipu. Tā nu es, Annie un vēl viena meitene, kura izrāda man kopmītnes dodamies uz otro stāvu, kur atrodas mans dzīvoklītis. Kāds tas izskatās aprakstīšu vēlāk.

Beidzot esmu klāt. Apsēžos krēslā un nespēju aptvert, ka this is it!Es tiešām te esmu.

Ir sestdiena, rīt ir brīvdiena un arī pirmdiena, 3.oktobris, ir brīvdiena, jo tad vācieši svin Vācijas atkal apvienošanos. Man tas nozīmē tikai vienu – ir jāiet iepirkt pārtika, citādāk nākamās 2, 5 dienas man nāksies ēst cepumus, kas man vēl palikuši pāri.

Tā nu nedaudz izpakoju koferi, dodos uz Lidl, kas ir lētais pārtikas preču veikals, kas kļūst arī par manu mīļāko veikalu, lai gan tieši blakus ir vēl viens Lidl brālis Netto.

Tā pārtika ir iepirkta, jādomā, kā man tikt līdz IKEA. Man pietrūkst vārdu, lai izteiktu vārdu cik ļoti es dievinu IKEA. Ikea ir viens no iemesliem, kāpēc vispār izdomāju pārcelties uz Vāciju. Protams, ka tas ir joks, bet, ja godīgi es Ikea varu klaiņot stundām ejot no istabas istabā (tie, kuri ir bijuši Ikea zina, ka tas ir kā staigāt no pa dzīvokļiem, jo viss ir pilnībā iekārtots līdz sīkākajai detaļai). Tas varbūt skan banāli, bet Ikea ir “must see”, vismaz reizi dzīvē.

Tā izrādās, ka Annie, kuru satiku no rīta, ar saviem vecākiem arī brauc uz Ikea un paņem mani līdzi. Tā nu es sapērku visu, kas man nepieciešams iedzīvei: divas bļodiņas, divus šķīvjus, divas glāzes, galda piederumu komplektu, trīs kastroļus vienu par otru lielākus, pannu, virtuves dvieļus, birstes, atkritumu spaini un vēl varbūt kādu sīkumu par to visu samaksājot, ja mana atmiņa neviļ, tikai nieka 22-25 eiro. Tas ir vājprāts! Latvijā par tādu summu var tikai sapņot.

Tā nu apmierināta atgriežos savā kopmītnē, nedaudz izkravāju koferi un ieritinos gultā, lai beidzot izgulētos. Par spīti tam, ka vakar biju pieņēmusi lēmumu, kas izmainītu manu dzīvi ne tikai, ja paliktu Latvijā, bet vēl jo vairāk izmanīs Vācijā, man izdodas aizmigt, bet par to vēlāk!

Pirmā diena Vācijā ir aizvadīta.

Anonymous (:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s