Visiem ir zināms, ka Vācija ir slavena ar savu birokrātisko aparātu. Varu uzreiz teikt, ka tas tiešām nav mīts, bet gan realitāte, kuru nācās izbaudīt arī man.
Uz Vāciju devos studēt maģistrantūrā, tāpēc ierastajām birokrātijas padarīšanām klāt nāca vēl formalitātes, kuras jākārto saistībā ar studijām. Pirms ierašanās Vācijā pa pastu biju jau saņēmusi Check listi, ar lietām, kuras man ir jānokārto.
Tā kā ierados es sestdienā un nākamās divas dienas viss bija slēgts, tās dienas veltīju apkārtnes izzināšanai un laika plānošanai, lai visu paspētu izdarīt, jo jau otrdien sākās ievad kursi universitātē plus vienlaicīgi jāsāk kārtot visas formalitātes. Bet par visu pēc kārtas.
Tātad, īres līgumu un atslēgu/čipu es jau saņēmu pirmajā dienā, to es no “to-do” listes varēju priecīgi izsvītrot.
Nākamais pieturas punkts ir Akademisches Auslandsamt, kas ir universitātes institūcijas, kura nodarbojas ar ārzemnieku uzņemšanu universitātē. Devos turp, lai saņemtu formulāru, kas man jāizpilda, kā arī iesniegtu apliecinājumu par apmaksātu Studienbeitrag. Neliela atkāpe, tātad Vācijā ir divi apzīmējumi: viens ir Studiengebühr jeb mācību maksa, kas atkarībā no Bundeszemes svārstās no 0-500 eiro, proti, dažās Bundeszemēs mācības ir bezmaksas, bet citās var maksāt 300 eiro vai maksimums 500 eiro semestrī, kas maģistrantūras studijām ir lēti, kaut vai salīdzinot ar Lielbritāniju vai ASV, otrs apzimējums ir Studienbeitrag jeb studiju nodoklis, kas ir jāmaksā pilnīgi visās universitātēs un svārstās no 50 eiro līdz pat 300 eiro atkarībā no universitātes. Principā studiju nodoklis tiek izlietots administratīvo izdevumu daļējai segšanai, kā arī vairumā gadījumu šis nodoklis sedz arī tā saucamo “Semeter-ticket”, kas ir gan studentu apliecība, gan braukšanas kartiņa visam semestrim. Studiju nodoklis lielākās pilsētās ir augstāks nekā mazākās pilsētās. Drēzdene studiju nodoklis ir 218 eiro semestrī, no kura 140 eiro ir paredzēti “Semester-ticket”. Ar šo biļeti es varu braukāt ar visiem sabiedriskā transporta veidiem visa Drēzdene, kā arī ar vilcieniem pa visu Bundeszemi Zaksiju.
Tad, kad esmu pabijusi Akademisches Auslandsamt, man jādodas uz Einwohnermeldeamt jeb iedzīvotāju reģistru. Tur man ir jāreģistrē sava dzīvesvieta Vācijā. Tiek uzdota kaudze ar jautājumiem sākot ar to vai esmu dzīvojusi Vācijā beidzot ar to vai esmu precējusies un kādā ir mana reliģiskā piederība(par manu reliģisko piederību, ir pavisam cits garš, varbūt arī nedaudz smieklīgs stāsts, kuru pastāstīšu citu reizi), lai nu kā man tiek izsniegta reģistrācijas apliecība.
Nākamais pieturas punkts ir banka. Es izvēlos Vācijā vispopulārāko banku -Sparkasse. Bankas konta atvēršana ir obligāta, jo īres nauda tiek automātiski noskaitīta no mana konta. Tā nu bankā man ir jāiesniedz apliecinājums, ka esmu studente, tā kā studentu apliecības man vēl nav, tad jāiesniedz ir uzņemšanas apstiprinājums, kā arī dzīvesvietas reģistrācija apliecinājums. Patīkami ir tas, ka Vācijā visiem studentiem konts un kartes izgatavošana ir bezmaksas. Turklāt naudas pārskaitīšanas darījumi arī ir bezmaksas, vai nav jauki? 🙂 Tā kā tas ir nokārtots un nauda kontā ir ieskaitīta, man jāgaida, kad pēc vienas nedēļas man pa pastu atnāks pin kods, bet pēc 2 nedēļām pati karte. Jā, Vācijā karti un pin-kodu saņem pa pastu ar vienas nedēļas intervālu. Man joprojām tas šķiet nedaudz dīvaini, bet tāda nu ir sistēma.
Tālāk dodos uz Krankenkasse jeb apdrošināšanu.Es izvēlos Vācijā ļoti populāro “AOK Plus”. No tās man visvairāk ir bail, jo esmu dzirdējusi, ka ar EHIC/EVAK vien nepietiekot. Par laimi, tā kā esmu studente viņi pieņem manu EHIC/EVAK karti un izsniedz apliecinājumi, ka esmu apdrošināta Latvijā, bet pamatojoties uz Eiropas kaut kādu tur veselības līgumu, manā uzturēšanās un studiju laikā mani apkalpo/rūpējās vietējā Krankenkasse “AOK Plus”. Par to man nav jāmaksā ne centa. Vāciešiem, bieži ir jāmaksā pat līdz 80 eiro mēnesī par apdrošināšanu, tāpat arī ārvalstu studentiem ārpus EU valstīm.
Kad tas ir nokārtots, man jādodas atpakaļ uz Akademisches Auslandsamt un jāiesniedz visi iepriekš nokārtotie dokumenti, lai es varētu oficiāli imatrikulēt universitātē un saņemt savu studentu apliecību. Tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk, jo ātrāk es saņemšu studentu apliecību, jo ātrāk es varēšu braukt sabiedriska transportā bez maksas. Tas gan man nav noteicošais, jo līdz universitātei ar kājām ir tikai kādas 10-18 minūtes atkarībā, kura vietā visā Campusā ir jānokļūst, jo Campus tiesām ir liels, lai orientētos ir vajadzīga karte un arī visā teritorijā ik pa laikam ir izvietotas kartes.
Kad tas izdarīts, man jādodas uz Studentenwerk, lai iedotu savu bankas konta numuru, no kura katru mēnesi man tiks noskaitīta īres maksa, kā arī imatrikulācijas apliecinājums.
Nākamais solis ir došanās uz Ausländerbehörde. Tur man izsniegs Freizügigkeitsbescheinigung, kas ir līdzīga uzturēšanās atļaujai, tikai domāta EU pilsoņiem. Lai to dabūtu man ir jāiesniedz vesela kaudze ar papīriem, kurus esmu savākusi no visām iepriekšminētajām iestādēm un universitātes. Šeit man jāpastāsta smieklīgs stāsts. Uz šo iestādi man bija jādodas divu nedēļu laikā kopš ierašanās brīža Vācijā. Pašlaik rit jau ceturtais mēnesis kopš esmu šeit, bet uz turieni man paredzēts doties tikai 17.janvārī. Īsumā stāsts ir tāds. Es ierados Vācijā, pagāja nedēļa līdz nokārtoju visus dokumentus, kuri man nepieciešami, lai dotos uz Ausländerbehörde, pirms tam piesakot tikšanās termiņu. Tā kā man oktobra vidū uz 4 dienām bija jāierodas Latvijā(kas atkal ir pavisam cits stāsts, kuru noteikti pastāstīšu, jo tieši tāpēc, ka LV biju 4 dienas es marta sākumā došos uz Berlīni, kur pavadīšu 5 mēnešus), tad nebija jēgas pieteikt termiņu. Tā nu, kad atgriezos no Latvijas uzrakstīju epastu, lai pieteiktu termiņu, atbildi gaidīju nedēļu -nesagaidīju, tad nolēmu uzrakstīt vēlreiz. Arī šoreiz atbildi nesagaidīju. Ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns dodas pie Muhameds, tā nu es devos uz Ausländerbehörde pati. Kāpēc uz epastiem neviens neatbildēja viņi pateikt nevarēja, viss, ko viņi izdarīja ir rezervēja man termiņu uz 17. janvāri. Piedevām viņi man teica, ka esmu jau vienreiz saņēmusi Freizügigkeitsbescheinigung, kas laikam bija tad, kad pusgadu dzīvoju Bambergā. Lai nu kā viņi teica, lai nākot 17.janvārī, tad arī viss noskaidrošoties, piedevām viņi man ieteica pameklēt veco Freizügigkeitsbescheinigung, kuru man izsniedza 2008. gadā. Ierodoties Latvijā uz Ziemassvētkiem veiksmīgi arī atradu vajadzīgo dokumentu, jo esmu ļoti organizēts cilvēks, bet par manu personību un īpatnībām ir atkal pavisam cits stāsts.
Tā nu viena daļa no birokrātijas tika nokārtota, bija pat doma iet piedzerties un to nosvinēt. Piedzeršanās izpalika, bet jauka pasēdēšana omulīgā barā/kafejnīcā ar kursa biedriem pie ūdens pīpes gan notika. Ūdenspīpe pa 4 eiro!!!! Latvija ar savu ūdenspīpi par 8 latiem var iet….., vācieši to uzzinādami prasīja, vai LV tabakai klāt tiek piemaisīta marihuāna, ka tik dārgi maksā 😀 Njā, ir par ko padomāt 🙂
Jau pavisam drīz man bija jākārto vēl citi birokrātijas sīkumiņi, jo novembrī es uzsāku strādāt. Tā kā esmu students, tad man ir ierobežots stundu skaits nedēļā, ko drīkstu strādāt. Es strādāju 12 stundas nedēļā (cik zinu maksimums ir apmēram 20 stundas nedēļā). Ar to ko nopelnu arī apmaksāju visus rēķinus. Vācijā ir noteikts algas minimums, kuru neapliek ar nodokļiem. Tā ir alga, kura nepārsniedz 400 eiro mēnesī. Tā kā es strādāju nemaksājot nodokļus un visu, ko nopelnu ielieku sev kabatā, turklāt pilnīgi legāli.
Lai varētu strādāt man bija jādodas uz Finanzamt, kas ir finašu iestāde, lai izņemtu Lohnsteuerkarte (nodokļu karte), lai gan nodokļus nemaksāju, tā ir nepieciešama, jo tur tiek uzskaitīts tas ko nopelnu.
Piedevām pa pastu man tika atsūtīts sociālās apdrošināšanas numurs un atvērts pensijas konts. Kā vēlāk izrādījās mans sociālās apdrošināšanas numurs tika izdots nepareizi, jo tika sajaukti mani dzimšanas dati. Lai nu kā pēc divu nedēļu vēstuļu sūtīšanas, skraidīšanas pa iestādēm, beidzot viss tika nokārtos.
Tā kā darba atļauja man nav nepieciešama, šis solis man par laimi, izpalika, arī ar apdrošināšanu problēmu nebija, darba devējs pieņēma manu EHIC/EVAK karti. Maksāt vēl 50-80 eiro mēnesī man galīgi negribējās.
Tā nu lielākā daļa birokrātijas ir nokārtota. Tagad nākamais, kas ir manā “To-do” listē ir nokārtot atvaļinājuma/prakses semestri, jo no 1. Marta es dodos prakse uz Berlīni. Tāpat man jāatrod apakšīrniece manam dzīvoklītim/kopmītnei. Viena kandidāte man jau ir 🙂 Redzēs, kas no tā iznāks.
Vienu varu teikt noteikti, ka teiciens “What doesn’t kill you makes you stronger!” ir patiess.
Anonymous (:
mynewlifechapters 